ATTIECĪBU LĪKLOČI
Ievadiet apakšvirsrakstu šeit

Šajā sadaļā Jums ir iespēja padalīties ar stāstiem par iepazīšanos un attiecībām .Tos varat sūtīt uz mūsu e-pastu: tikaitu-onlyyou@inbox.lv

Informācija var tikt izmantota publicēšanai internetā.

Šeit arī viens no pirmajiem stāstiem.

Atceroties pusaudža gadus, sāku domāt, vai tad tā bija mīlestība vai tikai tāda vienkārša aizraušanās, kad skolā ieskatijos  puisī. Acij patīkams, gara auguma, plati pleci. Kaut kas man viņā iepatikās. Tā vien likās, mans sapņu princis. Tā pāris gadus viens uz otru skatijāmies, tika mesta soma pa logu, lai pievērstu uzmanību, tikšanās pa retam, badmintona spēles. Tā pagāja gadi, pienāca izlaidums, nodejojām vienu deju, un tanī laikā arī viss. Aizgājām katrs uz savu pusi. Bet pēc gadiem liktenis saveda  atkal kopā. Un tad arī sapratām, ka daudz laika esam pazaudējuši, jo bijām naivi um baidijāmies, bet ja būtu uzdrošinājušies viens otru uzrunāt skolas laikā, kas zin, kā būtu tad. Tagad mums abiem ir jauka ģimene, kurā aug seši bērni, no 23 līdz 1 gada vecumam, un mēs abi pa retam atceramies skolas gadus..

Un kāds ir Jūsu stāsts?

                                                                                                               Inese, 43 gadi, Rīga


Bija deviņdesmito gadu vidus. Toreiz man bija 32. Biju precējusies. Vīrs vairāk dzēra nekā strādāja. Pati toreiz biju budžeta iestādes darbiniece, bet budžeta iestādēs tajā laikā darbs un alga gāja mazumā. Sapratu, ka no vīra man atbalstu nav ko gaidīt, tāpēc meklēju citu darbu, kur vairāk maksā. Ieliku laikrakstā sludinājumu par darba meklējumiem. Biju dzirdējusi, ka uz šādiem sludinājumiem vairāk atsaucas vīrieši, un viņi meklē seksa kontaktus. Pati tam nebiju gatava un pat nevarēju iedomāties, ka tas attieksies arī uz mani. Darba piedāvājumi bija maz, toties seksa kontaktus piedāvāja daudz vīriešu. Sapratu, ka man ar to ir jārēķinās, lai varētu atšķirt graudus no pelavām. Uz tādiem piedāvājumiem atbildēju ar striktu: "Nē". Gāja dienas, un atbildes zvani uz manu sludinājumu kļuva arvien retāki. Pacēlu klausuli, lai atbildētu uz kārtējo telefona zvanu. Klausulē izdzirdēju zemu, dobju, vīrišķīgu balsi. No tās vien man jau saļodzījās kājas.  Protams, atbildēju ar striktu:"Nē", bet balss klausules otrā galā pārliecinoši teica:"Es Jums dodu pārdomām pāris dienas laika, tad vēlreiz Jums piezvanīšu". Dziļi nopietnais balss tonis lika saprast, ka vīrietis piezvanīs. Zināju, ka tādām attiecībām nedrīkstu piekrist, bet iekšā tirdīja kārdinājuma velniņš, kā pussmejot teikdams: "Man taču ir jāredz, kā šis vīrietis izskatās!" Pagāja pāris dienas, un Viņš piezvanīja. Pateicu striktu NĒ, bet mana roka klausuli nenolika, tāpēc skaidri dzirdēju, kā telefonā skan neiedomājami vīrišķīgā balss: "Varbūt Jūs tomēr varētu atnākt vismaz uz satikšanos?" Kārdinājums ņēma virsroku, un es atbildēju: "Mēs varam satikties, bet es Jums neko nesolu". Bija pavasaris, visīstākais ceriņu ziedēšanas laiks. Tie no savām kuplajām ziedu kupenām pārpildīja apkārtni ar savu vienreizējo smaržu. Mēs satikāmies starp ceriņiem un vēju. Es savā priekšā redzēju apmēram sava vecuma, gara auguma, ļoti slaidu vīrieti. Pie sevis nodomāju, ka viņš ir vīrietis, kura priekšā saļimst visas sievietes, un to viņam netrūkst. Mūsu tikšanās ilga varbūt stundas 2 - 3. Mēs mierīgi sarunājāmies. Nekādas uzbāzības un nekaunības no viņa puses nebija. Man radās uzticība pret šo cilvēku. Starp mums nekas nenotika. Viņš ar auto aizveda mani uz mājām, un mēs izšķīrāmies. Pēc šīs tikšanās es sapratu, ka esmu cilvēks, kas nevar pārkāpt laulību un ka man ir vajadzīgs laiks, lai sakārtotu savas neizdevušās attiecības ar vīru. Tāpēc arī nodomāju: "Nekas te nebūs!" Tā arī notika. Viņš zvanīja reizes trīs, lūdza satikties. Es aizbildinājos ar aizņemtību. Zvani vairs neturpinājās. Es nodomāju, ka tas ir viss. Tikai es neparedzēju, ka Liktenis ar mani izstrādās joku, no kura es vēl pat šodien nevaru attapties. Es iemīlējos!!! Es patiešām iemīlējos!!! Stipri, stipri un pirmo reizi mūžā! Biju kā apdullusi, it kā vainīga būtu reibinošā ceriņu smarža.

Tā, ceriņu  narkotikas apreibināts, manā mūžā pagāja apmēram gads. Stiprās mīlestības jūtas i nedomāja atkāpties. Vēl vairāk. Kādu dienu atkal paņēmu  rokās avīzi. Tīri nejauši palasīju iepazīšanās sludinājumus. Kā Pērkona spēriens nāca pār manu apziņu: "Tas taču ir Viņš!" Es viņu atpazinu. Visa mana būtība teica: " Tas ir Viņš, cilvēks, kuru savas neizlēmības dēļ pazaudēju!" Man ne prātā nebija doma par sievietes lepnumu un iedomību. Manas jūtas stāvēja tam pāri. Protams, ka uzrakstīju. Tas tiešām bija Viņš. Es atkal klausulē dzirdēju to pašu zemo, dobjo, vīrišķīgo balsi. Bija atkal ceriņu ziedēšanas laiks, un mēs satikāmies. Par šo satikšanos esmu viņam ļoti pateicīga, jo Viņš taču varēja man atteikt. Kad satikāmies, vērīgāk ieskatījos šajā cilvēkā, jo gribēju saprast, ko gan esmu iemīlējusi. Viņā nebija nekā skaista, nekā pievilcīga. Tas nebija ne Alens Delons, ne Filips Kirkorovs, ne Elviss Preslijs. Tikai brutālu vīrišķīgumu izstaroja viņa garais, vājais augums, un es kā apdullusi muša biju ierauta viņa zirnekļa tīklā. Kaut kam taču manā apziņā bija jāmainās šajā satikšanās reizē! Es tik ļoti uz to cerēju! Tiešām nekas tur nenotika. Es vēl arvien nebiju šķīrusies. Zīmogs pasē man ļoti traucēja uzsākt citas attiecības. Es to zināju, tikai nesapratu...Diemžēl... Viņš apvainojās, visu kā ar cirvi nocirta un nekad manā mūžā vairs neienāca. Man taču pats Dievs deva veselu gadu laika, lai saprastu, ko es īsti gribu un varu. Jā, esmu Svaru zīmes sieviete, un tie cilvēki nespēj ātri lemt, ilgi svārstās. Par vienu gan esmu pārliecināta: ja Viņš būtu gribējis , lai mēs būtu kopā, tad tas arī būtu noticis, neatkarīgi no apstākļiem, un man sevi absolūti nav par ko vainot. Visa šī situācija kā tāds filtrs parādīja, cik kuram kas ir nopietni. Tas arī mainīja manu apziņu, bet vieglāk man no tā nekļuva.

Darbu es samainīju, pat veselas divas reizes. Pēc gada izšķīros ar vīru, un tikai pēc diviem gadiem viņš mani patiešām atlaida. To es jutu, ka šķiršanās nebūs viegla, bet dzīvot kopā vairs nebija jēgas: dzeršana kļuva par viņa ikdienu. Tā paliku viena, un skumjākais ir tas, ka vairs nevaru iemīlēties. Tikai katru gadu pavasarī atkal kā negudri zied un smaržo ceriņi... Ko man ar sevi padarīt? Tādas izjūtas man nebija bijušas ne pirms, ne pēc šīs tikšanās ar Viņu. Toties tagad es zinu, kas ir Mīlestība, un saprotu ari, kāpēc dēļ Mīlestības cilvēki paliek vieni vai pat dodas nāvē. Vai jūs esat dzirdējuši Ingusu Pētersonu dziedam latviešu tautas dziesmu "Es redzēju jūriņā'i, didam,..."? Skaisti, aizkustinoši un baisi līdz asarām. Tas ir par Mīlestību, un ne tikai...


                                                                                                                  Rita, 56 gadi, Rīga